DAŽAS PIEZĪMES PAR MEDIĀCIJU UN TĀS IEVIEŠANU No alternatīvajiem jeb ārpus tiesas strīdu risināšanas veidiem, ar to tradicionāli saprotot pārrunas, mediāciju, samierināšanu un šķīrējtiesu, Latvijā ir jau sen ieviests un darbojas šķīrējtiesas institūts. Mediācijas institūts mūsu valstī ir salīdzinoši jauns alternatīvais strīdu risināšanas veids, kas pagaidām mērķtiecīgi attīstās pārsvarā nevalstiskajā sektorā.1 Veicinot sabiedrības izpratni par mediāciju, šajā rakstā tiks sniegts vispārējs pārskats par mediāciju procesu, kā arī apskatītas galvenās izmaiņas, kas sagaida civilstrīdu izskatīšanas sistēmu tuvākajā laikā. Mediācijas jēdziens Ar mediāciju parasti tiek saprasts tāds strīda risināšanas veids, kurā iesaistītās puses sadarbībā ar mediatoru brīvprātīgi cenšas panākt konflikta risinājumu ārpus formāliem tiesvedības procesiem. Mediācijas gaitā mediators organizē kopīgās un atsevišķās mediācijas sesijas līdz brīdim, kamēr tiek panākta visām pusēm pieņemama vienošanās. Kā tas ir definēts Eiropas mediatoru rīcības kodeksā, kurš tiek piemērots no 2004.gada jūlija, mediācija ir process, kurā divas vai vairāk puses apņemas iecelt trešo pusi (mediatoru), lai tā palīdzētu pusēm atrisināt domstarpības, panākot vienošanos bez tiesvedības.2 Diemžēl ir nācies saskarties ar nepareizu priekšstatu par mediāciju, atbilstoši kuram puses iesniedz mediatoram savus pierādījumus par strīda būtību un mediators tos vērtē. Tā nebūt nav. Mediācijas procesā mediators nerisina strīdu ar juridiskiem līdzekļiem – pierādījumiem, juridiskiem argumentiem, likuma normām utt. Pat ja mediācijas rezultātā tiek noslēgta juridiski saistoša vienošanās, faktiski mediators risina strīdu pilnīgi citā līmenī, tādēļ mediāciju nevajadzētu pielīdzināt strīda risināšanai tiesā vai šķīrējtiesā. Mediācija tiek izmantota dažādiem mērķiem. Tā ļauj strīdā iesaistītajām pusēm iespēju noskaidrot konflikta būtību un tā cēloņus, izprast otras puses skatījumu uz strīda priekšmetu, noskaidrot visu konfliktā iesaistīto